Liene Pētersone jau otro reizi kļuvusi par Latvijas labāko kāzu fotogrāfi. Viņas sievišķīgais maigums un tai pat laikā drosmīgais ceļotprieks ļāvis viņai ceļot ne vien uz pasaules tālākajiem nostūriem, bet arī pa jauno pāru kāzām, iemūžinot tās brīnišķīgās fotogrāfijās. Mēs kādā ne visai saulainā sestdienā satiekamies vienā no Rīgas centra kafejnīcām, Liene dzer cappuccino, ko bauda kā vienu no savas dzīves lielākajiem desertiem un ikdienas prieciņiem, un mēs ceļojam pa pašas Lienes dzīvi un ceļu līdz Latvijas labākās kāzu fotogrāfes titulam.
Spriežot pēc tavu sociālo tīklu profilu aktivitātēm, viena lieta, kas tevi patiešām raksturo, ir pasaules iepazīšana. No kurienes tevī tāds ceļotprieks?
Ikdienā nēsāju gredzenu, kura galvenais vēstījums saka: “Dzīve ir ceļojums!” un tā patiesi ir. Ceļojumi ir tas dzīves līdzsvars, kas man tik ļoti vajadzīgs. Esot fotogrāfam, ikdienā slodze sanāk liela, darba ir daudz un tikai braucienos ārpus Latvijas es pilnībā spēju atslēgt savu prātu no visa cita. Man ir savas īpaši mīļās vietas, kur man vajag vismaz pāris reizes gadā aizbraukt. Viena no tādām mīlestībām ir Londona, kas mani sauc atpakaļ atkal un atkal. Tur ir tā īpašā aura, iespējas, cilvēku dažādība. Man pat gribētos teikt – arī neierobežotība un pilnīga brīvības sajūta. Tur ir tāds simpātisks pasaules karuselis. Es mīlu tos mirkļus, kad vasarā varu būt Londonā un vienkārši apgulties parkā, lai vērotu cilvēkus. Apkārtējie par mani nereti smejas, sakot, ka pasaulē vēl taču ir simtiem citu vietu, ko apskatīt, bet sevi pieskaitu pie ieradumu cilvēkiem – ja atrodu ko labu un tādu, kas man der, tad pie tā pieturēšos. Bet ceļošana ir mana vajadzība – tieši tur, pasaulē, piesātinātības ziņā viena diena ir kā trīs dienas tepat Latvijā. Es nealkstu pēc daudz lietām, tās mani neiepriecina.
Mani iepriecina pasaule un tās atmiņas, ko es tur iegūstu, ir tikai manas un tās man neviens neatņems.
Var sacīt, ka arī katra kāzu diena ir kā neliels ceļojums. Kas tevi aizveda šajā savas dzīves ceļojumā?
Jā, tā tiešām var teikt – kāzas ir puse no tā fotogrāfiju ceļojuma, ko daru ikdienā. Pirmo reizi kāzās es nokļuvu 22 gadu vecumā, kad tās arī fotografēju – nekad iepriekš dzīvē nebiju bijusi nevienās kāzās, līdz ar to tieši caur foto objektīvu es pirmo reizi arī ieraudzīju kāzu norisi. Tās bija manu draugu kāzas, kur es biju kā viesis ar fotoaparātu. Viss redzētais mani patiesi iedvesmoja un saprast to, ka tas varētu būt mans, palīdzēja arī tas, ka pārim patika manis noķertie mirkļi. Tā arī visa kāzu burvība kaut kur palika manī. Tomēr, ja runājam par šī ceļojuma sākumu, nebija tā, ka bērnībā kādu rītu pamodos ar domu, ka būšu fotogrāfe. Esmu ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu biznesa vadībā, un paralēli studijām sāku mācīties Birutas Mageles fotoskolā. Mācību laikā lielās slodzes dēļ man visas dienas bija saplānotas pa minūtei, bet tagad es redzu to rezultātu – pašai būt sava laika un grafika organizatorei un veidot savas dienas tieši tā, kā pati to vēlos.
Biznesa vadības zināšanas noteikti lieti var noderēt arī, esot fotogrāfam…
Esmu sapratusi, ka nevaru paņemt visus pasaules darbus, jo skaidri apzinos, cik katram darbam vēlos veltīt savu laiku, tādēļ arī gadā vairāk par 10-12 kāzām nefotografēju. Man vienmēr gribas, lai cilvēks pats mani atrod caur maniem darbiem, nevis es viņam kaut kādā veidā esmu likusi sevi pamanīt ar agresīvu mārketingu.
Es arī katru reizi cilvēkiem pārprasu, vai tiešām būšu tā īstā, kas viņiem vajadzīga, jo man ļoti negribētos, lai pārim kāzu dienā būtu kāds šaubu moments.
Tomēr daudziem pāriem tu esi bijusi tā īstā. Tas īstums tev droši vien palīdzējis jau divreiz kļūt par Latvijas TOP kāzu fotogrāfi…
Man ir ļoti paveicies ar tiem cilvēkiem – pāriem, kas mani izvēlas par savu kāzu fotogrāfi. Tie nav tikai mani panākumi, tas ir apstākļu kopums, kas mūs noved tur, kur nonākam.
Pirmajā reizē, kad tiku novērtēta kā Latvijas labākā kāzu fotogrāfe, bija mazliet tā “gadījās” sajūta. Tomēr, saņemot balvu atkārtoti jau šogad, tas savā ziņā kalpoja kā tāds apliecinājums man pašai, ka arī pirmā reize nebija tik liela nejaušība, kā man šķita. Es pati zinu, cik daudz es tajā ieguldu un cik nesaudzīgi es atdodu savu laiku šim darbam. Bieži vien klients un viņa vajadzības manā dzīvē ir noliktas pirmajā vietā, kam apakšā ir daudz negulētu nakšu un reizēm arī asaras. Man šogad pašai vislielākais prieks ir par to, ka kategorijās “portrets” un “jaunais pāris” pirmo reizi konkursa ietvaros kāda no manām bildēm ir ieguvusi augstāko novērtējumu.
Kā tu pati to skaidro – kas ir tavu panākumu atslēga?
Domāju, ka tas ir pasākumu kopums. Es ļoti gatavojos katrām kāzām – man ir svarīgi jau iepriekšējā vakarā noskaņoties gan emocionāli, gan sagatavot visu nepieciešamo, lai es zinātu, ka no rīta nebūs steigas. Līgavai nevajag blakus satrauktu fotogrāfu, tādēļ arī fotogrāfam jābūt pārliecinātam par to, ko dara un jāizstaro miers.
Esmu apzināti izvēlējusies fotografēt salīdzinoši maz kāzas, lai nezaudētu savu darbu kvalitāti un veltītu tik daudz laika, cik pati vēlos bilžu apstrādei. Es aizvien to neuztveru kā biznesu, bet gan kā hobiju.
Ja tas būtu bizness, es noteikti ņemtu daudz vairāk kāzu, kā rezultātā iespējams arī strādātu paviršāk.
Bet mēs taču visi esam tikai cilvēki – vai ir bijis kādreiz tā, ka vispār nejūties gatava?
Vienu tādu reizi atceros īpaši spilgti. Bija parasta jūlija otrdiena un es pamodos apslimusi. Todien man nebija paredzēts fotografēt kāzas, tādēļ biju nolēmusi, ka visu dienu pavadīšu gultā, līdz saņēmu kādu zvanu no kāda ļoti satraukta līgavaiņa, kam tajā dienā bija kāzas un pēkšņi bija, ja tā var teikt, nobrukušas daudzas lietas un tai skaitā arī fotogrāfs. Es teicu, ka nevaru palīdzēt un ieteicu viņam divus citus fotogrāfus. Kamēr viņš viņiem zvanīja, es savā galvā nolēmu, ja viņš man zvanīs vēlreiz, es to izdarīšu. Sapratu, ka viņam šajā brīdī ir daudz sliktāk kā man. Viņš tiešām man atzvanīja pēc 10 minūtēm un es piekritu. Pāris stundu laikā sagatavoju visu npieciešamo tehniku, izmazgāju matus un izgludināju tērpu, jo man vienmēr arī pašai ir būtiski labi izskatīties pāra kāzu dienās.
Es nevaru aiziet džinsos un T-kreklā uz kāzām, tādēļ man ir pašai sava fotografēšanas kāzu tērpu kolekcija. Tās pārsvarā ir sievišķīgas kleitas, jo man patīk izskatīties svinīgi, lai es būtu kā viena no svētku dalībniecēm.
Un, jā, vārdu sakot, es biju gatava un jāatzīst, ka vakarā pēc šo kāzu fotografēšanas jutos daudz labāk, kā no rīta, guļot slima.
Tava fotografēšanas kāzu tērpu kolekcija noteikti liecina par tavu sievišķību. Kāda tu esi kā Liene – sieviete?
Neskatoties uz salīdzinoši vīrišķīgo nodarbošanos, es sevi redzu kā sievišķīgu būtni. Man patīk sievišķīgas lietas, sakoptība sevī un ap sevi. Es neesmu sievišķīga iespējams šī jēdziena tradicionālajā izpratnē – es negatavoju pusdienas, bet tās gatavo mans mīļotais vīrietis. Pēc horoskopa esmu auns, bet esmu pārliecinājusies, ka manī apvienojies tikai auna labāko īpašību kopums. (smejas. Nevar noliegt – Lienei ir patiesi lieliska humora izjūta. Aut.). Esmu vērsta uz kompromisiem, diskusiju un cenšos darīt visu tā, lai abām pusēm ir labi. Attiecībās augsti vērtēju to mieru, kas valda starp mums. Man tiek dota arī liela brīvība un cilvēks, kas man ir blakus, pilnībā novērtē to, ko es daru un to atbalsta.
Taču pats galvenais manas dzīves uzstādījums ir būt labam cilvēkam.
Spriežot pēc tavām mīļākajām filmā, tevī mājo romantisms. August Rush, The Holiday, Great Expectations un kā ķirsītis visam – The Intouchables, ko par romantisku vis nenosauksi…
Bet tajā ir ļoti labs humors, kas ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa – tas palīdz vieglāk dzīvot un neļauj ieslīgt grūtsirdībā. Es īpaši novērtēju attapīgu humoru ar intelektu. Man patīk arī Holivudas romantiskās filmas, jo tās uzlādē un dod pozitīvu vieglumu. Ja es sevi ar kaut ko piepildu, tad vēlos, lai tas būtu kaut kas gaišs. Bet, ja filmā būs kāds sirsnīgs moments, es noteikti apraudāšos – iespējams tas raksturo manu spēju just līdzi.
Par tevi var pamanīt vēl vienu lietu – draudzību ar citiem fotogrāfiem. Jūs kopā ceļojat, taisāt piknikus vasaras karstajās dienās un viens pie otra studijās dzerat rīta kafiju. Kas ir tas, kas jūs saista vienu pie otra?
Savā mājaslapā rakstu, ka
patiesa un spēcīga saikne starp cilvēkiem mani iedvesmo vairāk, kā labas grāmatas.
Pie tā pieturos arī savā dzīvē. Īpaša satikšanās manā dzīvē bijusi ar draudzeni un fotogrāfi Aigu Rēdmani – mēs domājam līdzīgi, sajūtam līdzīgi un starp mums patiešām ir īpaša saikne. Mēs pat esam dzimušas vienā gadā un mēnesī ar piecu dienu starpību. Es ļoti augstu vērtēju un man ir dārga šī mūsu fotogrāfu draudzība – ikdienā mēs pārrunājam lietas, kas saistītas ar fotogrāfijām un sava elastīgā darba grafika dēļ dodamies ceļojumos. Mēs neesam konkurenti, pavisam noteikti nē, esam draugi. Pat, iesniedzot konkursiem bildes, savā starpā apspriežamies, kuri varētu būt katra labākie darbi. Mūsu draugu grupiņas mērķis ir, lai Latvijas mērogā kāzu fotogrāfijas nozare būtu pēc iespējas kvalitatīvāka un virzītos pasaules līmenī.
To droši vien vēlas ikviens kāzu fotogrāfs, bet ko pati Liene Pētersone vēlas nākotnē?
Zini, es neko neplānoju. Neesmu no cilvēkiem, kas būvē sapņu pilis – tas ir pārāk riskanti un var beigties ar vilšanos.
Es ļaujos tam, kur mani nes, lai man būtu pārsteigums šī ceļojuma laikā.
Tas ļauj man savu ikdienu uztvert daudz mierīgāk un zināt, ka dzīve ir ceļojums un es tajā esmu tikai tās ceļotājs.
